Tēvu un Māti godāt!

Tik ļoti gribas pastāstīt par mājām. Bet viņi taču nesapratīs. Viņi paši grib uz mājām, tik ļoti grib! Ja smiesies, tad tikai aiz ieraduma.

Nebaidies, esi.

Pirms gulēt iešanas dīvainas pārdomas. Mēs dzīvojam šobrīd un baidīties no šī mirkļa būtu bēgšana no sevis.

Jau laiciņu atpakaļ zeme ir mainījusies. Tai ir vajadzīga mūsu palīdzība, un mums... mums šobrīd ir nepieciešama tās gudrība! Tā ir miljoniem gadu vecāka un gudrāka par mums. Zeme ir krietni mīlošāka par mums! Un ja man kāds darītu pāri tik daudz, kā esmu darījis zemei, es to nopurinātu mirklī.

Bērni necieš māņus, dzīvnieki tos izskauž ar klātbūtni. Kad sastopamies ar netīkamu rīcību, mēs noskurināmies, to dara ķermenis. Tas ir impulss, kuru mums dod visi cilvēka smalkie ķermeņi. Tā tie cīnās ar svešo un nepieņemamo. Kad apšļakstam kaķi, tas skurinās kā aizvainots, tad ilgi mazgājās, - ne tādēļ, ka netīrs, – lai sevi sakārtotu skurinās. Kad apkārtne nepatīk bērnam, viņš krīt gar zemi un sit kājas. Bērns saka – negribu! Par laimi, bērni ir nepacietīgi, un tieši šīs patiesās emocijas dēļ mums tik ļoti patīk. Viņi burtiski atmasko mūs! Viņu patiesums mūsos rada gaismu. Un ja šis process ir tik tiešs, vai mēs varētu paciest, nu, vismaz palikt dzīvi, ja planētas Zeme reakcija uz mūsu darbiem būtu tikpat nelokāma? Noskurinās arī planēta. Cunami, plūdi, un katastrofas, ekonomikas svārstības ir ļoti maigs uzsitiens ar piebildi: „Tu ej nepareizi, tu dari man pāri”. Tik maigi, cik māmiņa, savu bērnu sarājot, māca, planēta saka: „Man nepatīk, man sāp!”

Brīdina trīsreiz, bet dzirdēt vēlams no pirmās!

Par jebkuru darbību, rīcību, pat nodoma virzienu Visums mūs brīdina. Visuma apziņas plašums ir neskaitāmas reizes lielāks par mūsējo, un pavisam noteikti Visums zina labāk, pareizi es rīkojos vai nē. Kad mēs dzirdam par Visumu, tad visbiežāk parādam ar pirkstu pie deniņiem par cilvēku, kurš to saka. Tu nevarētu stāstīt par to, kas attiecas uz manu dzīvi. Ir frāze, ko visbiežāk dzirdu semināros, kad sāku aprakstīt apziņas plašumu „Visusms ”.

„Mums kaut ko tādu par attiecībām un veselību, kā kļūt veiksmīgam,” saka pūlis. Visums lai pats ar sevi tiek galā. Un neskatoties uz šķietamo atrautību no attiecību problēmām, bez Visuma palīdzības nevienu no cilvēku attiecību peripetijām atraisīt nevar. Jeb kā romāna „Meistars un Margarita” pirmajās lappusēs teica Volands, - ir pilnīgi vienalga, tici tu tam vai nē. 100. gadā Romas imperatora Poncija Pilāta priekšā sardze atveda dīvaino filozofu Ješuā no Nācaretes!

Par jebkuru nodoma virzienu Visums mūs brīdina trīs reizes

1. Kad grasos darīt rīcību, kas ir pretrunā ar manu īsto dabu jeb veikt darbību, kura neatbilst Visuma evolūcijas plānam, piemēram, uzsākt sadarbību ar cilvēku, kura klātbūtne būs kaitējoša man, es izjūtu ne pašu veiklāko emocionālo stāvokli, - šo sajūtu mēs pazīstam visi. Katru reizi, kad nevis aiz prieka, bet dēļ smaga pienākuma  jāpaveic nepatīkams darbs, mēs izjūtam emociju nogurumu, nedrošības sajūtu, dažreiz pat neizskaidrojamu satraukumu. Šī ir emocija, kas saka  - neej tur, bīstami un nepareizi tu skaties! Pirmais brīdinājums vienmēr būs iekšējā sajūta!
2. Kad izmantojot cilvēkam piešķirto brīvo gribu, mēs kā bruņu tanks tomēr soļojam tālāk, pienāk nākamais solis. Visums mūs brīdina ar notikumiem: telefons aizņemts, izslēgts vai pēkšņi nav zonā, uz tikšanos skrienu, bet liekas, ka visa pasaule burtiski sazvērējusies, - korķi tādi, kavēkļi šitādi, mašīna neiedarbinās vai tramvajs pa citām sliedēm aizbrauc, beigas tomēr atskrienu, bet - ak vai! – ne tajā adresē. Gribasspēks, ko mēs pieliekam, lai paveiktu nepareizu darbību, dažreiz ir apbrīnojams. Pilnīgi pietiek, ja noslāpst mašīna, lai tūlīt pat apstātos un vairāk neeksperimentētu ar piedalīšanos avārijā trīs krustojumus tālāk. Otrs veids, kā Visums mūs brīdina, saucas „Situācijas un zīmes”. Taču īstie varoņi nepadodas! Un nonāk jau trešajā nepareizības brīdinājuma fāzē.
3. Akupunktūra! Šis ir profesionālais slengs, ar to parasti apzīmē cietpaurības kalna galu, un tas tiek piemērots tiem indivīdiem, kuri nesaprot, ka nevar nagus bāzt tur, kur sit pa tiem! Ja vēlos paveikt pretdabīgu sev jeb Visumam darbību, iesāpas kāja, mugura stīva paliek. Skrienu uz svarīgo kontrakta parakstīšanu un – neraža! – pakrītu tā, ka nevis uz banku, bet pa taisno uz slimnīcu. Un visu ceļu rājos, ka ledus kārta pie durvīm man neļāva iekļūt 30 vai 40 gadu ilgās kredītsaistībās. Trešais brīdinājuma veids ir vieglāks vai smagāks sitiens pa greizā nodoma vietu.

Ceturtais brīdinājums ir Visuma pavēle planētai atbrīvoties no svešķermeņa, kas traucē evolūcijas ceļam, un par brīdinājumu to laikam vairs dēvēt nebūtu pareizi.

Mēs katrs, pilnīgi katrs, jūtam, kad darām nepareizi un pavadām šo darbību ar teikumu: „Es taču nevaru zināt, kas ir pareizi man; dzīvojam taču vienreiz - viss ir jāizmēģina!” Šādas frāzes ir simtiem, un to kopsumma atgādina kāda ticīga cilvēka teikumu par gavēni: „Es stingri ievēroju gavēni, ēst drīkstu tikai zem jumta, jo zem jumta Dievs neredz.” :D

Domas spēks

Ja mēs savas nepareizās darbības pret kādu cilvēku salīdzinātu ar to, cik tālu esam aizgājuši pāri strīpai zemes bendēšanā, vienreiz var minēt, kurā no brīdinājuma fāzēm mēs šobrīd atrodamies.

Katru reizi, kad es dusmojos, pievēršu uzmanību konfliktiem starp cilvēkiem, mēģinu šos konfliktus risināt ar izskaidrošanās metodi (piemēram, kuram ir taisnība) un vēl visas iespējamās agresijas ģenerēšanas formas, šajā vietā izveidojas sabiezējums. Bioenerģētikā to sauc par parazītprogrammu, citā literatūrā to dēvē arī par dominējošo stresu. Šis sabiezējums klejo pa cilvēka biolauku, mājvietu, radinieku un draugu loku, kā arī pilsētas vai reģionā robežās. Bet ne tikai klejo; vēl pēc rezonanses likuma tas savāc līdzīgas programmas, un izveidojas stabils egregors. Tas būtu smieklīgi, ja nebūtu realitāte! Kamēr šāda parazītprogramma ir maziņa, to spēj izlādēt mājdzīvnieki, skraidot kā aptrakuši pa māju. Viņi burtiski apēd, izlādē vai paņem uz sevi cilvēka sastrādāto karmu, dažreiz pilnīgi pietiek, ja kaķis paguļ uz tās vietas, kur prazītprogramma jau sākusi iedzīvoties fiziskajā ķermenī. Ja dzīvnieki to vairs nespēj paveikt, talkā nāk bērni! Viņi ir mūsu eņģeļi. Viņi ir starpnieki starp debesīm un zemi. Atbrīvot no parazītprogrammām, padarot tās nebūtiskas un mūsu rūpes smieklīga. Ir bērniem dotais debesu uzdevums. Tā ir maksa par ēdienu fizisko. Visas mūsu problēmas un agresijas bērni iesūc sevī. Līdz zināmam vecumam viņi tās var sadedzināt un transformēt. Kad arī bērni to vairs paveikt nespēj, mūsu mākoņi sāk staigāt pa zemi.

Ir mehānisms, un tas ir skaists!

Dzīvot taču nav tas pats, kas izdzīvot. Brīdī, kad man ir labi, bet kaimiņam - nē, veselums nenotiek - Dieva klātbūtnes nav.

Jebkurš veselums sastāv no nesēja un tā, kurš par šo apjomu priecājas. Tikai šo divu mijiedarbība rada bagātību, jēgpilnu, cilvēka cienīgu dzīvi. Nesējs bez prieka ir vājš, prieks bez nesēja ir tikai sapnis. Šis brīnišķīgais kosmosa mehānisms atver ceļu izveseļošanās iespējai. Tikai brīdī, kad par līdzcilvēka veiksmi priecājamies, viņš var iegūt jaudu, bet mecenāts uzreiz saņem dividendes - tikpat lielu veiksmi, jo viņu smalkie ķermeņi savienojas. Nepriecājoties par otra uzvaru, veiksmi neiegūst neviens.

Atgriežoties pie raksta sākuma, šķita, ka es runāju par kādu naftas vai radioaktīvo piesārņojumu, kuru zemē aprokam. Zemei ir resursi, lai to pārstrādātu. Šis raksts ir par mūsu domu nodarītajām pārestībām. Protams, muļķības, un raksta autors sagājis sviestā, taču mūsu domas zemei nodara pāri krietni vairāk, kā varam iedomāties. Vietā, kur aizvainojumu, dusmu, un tipa netaisnību apjomi satiekas vienviet, notiek kari, stihiskas nelaimes, un procesi, kurus nevar paredzēt visu gudrie zinātnieki.

Jautājums - kā jums šķiet, kurš nodarbojas ar šādu pavisam reālu bioenerģētisko veidojumu (mākoņu) likvidāciju?

Tieši tāpat kā mūsu pārdzīvojumi rada veselības izmaiņas ķermenim, tāpat mūsu negāciju mākoņi rada ievainojumu planētai! Paradokss ir tajā faktorā, ka ritot Visuma evolūcijai, mūsu planētai ir visi resursi, spējas un gudrība, lai varētu šīs izmaiņas pieņemt. Tā pratīs tās  transformēt. Planēta Zeme ir pašpietiekama, taču tādi neesam mēs! Mūsu spēja dzīvot bez fiziskā ķermeņa pagaidām ir niecīga. Mēs Visuma izmaiņas bez planētas Zeme transformēt neprotam. Un uzturēties mīnus 500 grādos atklātā kosmosā vai plus 4000.... saules tuvumā nevaram. Mēs protam dzīvot savos zemākajos ķermeņos, kuriem Zeme ir akūti nepieciešama. Dvēseli un Garu dod debesis, tā ir Tēva rokās, bet ķermenis ir no Mātes, un tai šobrīd nepieciešama gādība! Kā katra māmiņa, pat saņemot nepateicību, tomēr bērnus mīl. Arī šobrīd planēta nāk mums pretī. Vai esiet pamanījuši, ka cilvēki masveidīgi cenšas uzturēties laukos, lielāks un lielāks cilvēku kopums šobrīd sāk apdzīvot lauku rajonus, pametot sakārtotu un glamūrīgu pilsētas dzīvi. Kāpēc?

Lai palīdzētu cilvēkiem vieglāk transformēties laika izmaiņām, planētā notiekošie procesi šobrīd cīnās ar negāciju egregoriem (mākoņiem) pavisam savādāk, kā dažus desmitus gadu atpakaļ. Cilvēku radītie parzītprogrammu mākoņi šobrīd maina savu kustīgumu, un tas atstāj ļoti redzamu iespaidu uz visiem dzīvības procesiem. Negāciju mākoņi, kurus mēs diezgan naski protam ražot, krietni mazāk cirkulē apkārt. Tie jau šobrīd atrodas sava autora tuvumā. Tātad cilvēka stīvums un paštaisnums uz viņa ģimeni un dzimtu attiecas krietni mazāk kā kādreiz. Visas parazītprogrammas vienojas tikai ap autoru. Kurš var izdzīvot sava darba augļus?

Atrašanās dabā rada iekšējo mieru un strīdēties vēlme izteikti mazinās, tādējādi tiek panākta dabiskā karmiskā korekcija, proti, jebkurš cilvēks no jebkādas karmas var atbrīvoties, ja vien pārstāj ražot mentālus atkritumus, savukārt tas, kurš to turpina darīt, atrodas savu atkritumu ielenkumā un viņa evolūcija apstājās.

Negatīvo domformu galvenie iemesli

Attiecību šķetināšana „Kuram taisnība, kuram - nē!” Šis process ir utopisks pašā saknē un ved cilvēku uz regresīvu stāvokli.

„Kādēļ kāds netaisnīgi man dara pāri?” – programma, kas apzīmē, ka nevēlos dzirdēt savu dvēseles izvēli attīstīties. Attīstība vienmēr notiek caur izziņu, tātad - caur sāpēm par ērtuma zudumu.

Apvainošanās un naida turēšana iznīcina cilvēka smalko ķermeņa struktūru, līdz pat fiziskā ķermeņa izslēgšanai. Programma veidojas no negribēšanas pieņemt dabas plūdumu, vēlme noturēt apkārtējos un sevi vakardienā.

Agresijas: lamāšanās, narkotikas, azartspēles, utt., bailes no mīlestības un uzticēšanās trūkums.

Nacionālisms, izredzētības mānija, kas savijas ar apziņas šaurību, to varētu saukt arī par tumsonību vai hiperegoismu. Es esmu īpašs tikai ar to, ka piedzimu tur. „Piederu, man pieder!” veidojas no kultūras plašuma trūkuma.

Bailes ir Dieva noliegšana, dvēseles nespēks, šķietamība, ka visu var vai nevar atrisināt cilvēks. Bailes pazūd, kad cilvēks uzticas Dieva gribai.

Neizskaitīšu visas programmas, - to ir daudz, un katrs to nepareizības klātbūtni jūt. Pie psihologa vai ekstrasensa tādēļ nav jāiet, vienkārši jāpārstāj darīt šo programmu.

Veselību nesošas domas. Domas, no kurām zeme atveseļojas

Pieņemšana, - situācijas, dažādu atšķirīgu no sevis cilvēku pieņemšana, palīdzības pieņemšana, sevis pieņemšana.

Spēja apklust, spēja klausīties dabu, informāciju no kosmosa, sadzirdēt zemi.

Parādu, solījumu, pāridarījumu piedošana. Atlaišana. Dažādu mantu, senu notikumu atlaišana, sevis atlaišana no solījuma sev vai citiem. Prasme darīt to viegli.

Spēja redzēt virsuzdevumu, Dieva klātbūtni katrā dzīves notikumā. Vēlme dzirdēt, ko Debesis saka, māca, norāda.

Mīļums, nevardarbīga attieksme pret sevi, savām kļūdām, miermīlīgums. Kā mēs izturamies pret sevi, tā pret apkārtējo pasauli! Ja nepieprasām no sevis momentānu rezultātu, tad nedusmojamies uz citiem, kad tie nedod cerēto. Ja pieprasām no sevis militāru disciplīnu, rezultātu, tad to spiežam darīt arī citiem.

Palīdzība. Nevis savas taisnības vai reliģijas uztiepšana, bet palīdzība bez nosacījuma, bez prasījuma - palīdzi un ej tālāk, katram savs dzīves ceļš un dzīve dzīvojama!

Lūgšana, prasme pateikt „es neesmu visgudrākais, palīdzi, Debesu Tēvs.” Lūgšana par savu ienaidnieku, lai viņu nesoda, kad viņš dara pāri. Un lai nesoda mani, ja biju dusmojies.

Prasme teikt „paldies” par katru dzīves mirkli, par ēdienu, ūdeni, ka pamodies šodien. Pateikt „paldies” par savu karmu pat, ja tā grūta. Šī arī vienīgā tehnika, kā no karmas atbrīvoties.

Meditācija kā jebkura darba sastāvdaļa.

Ticība gaismai ikdienas darbos, sadzīvē.

Mīli savu tuvāko, to, uz kura stāvi un dzīvo kā sevi pašu.

Zeme gaida, katru dienu pacietīgi gaida mīlestību no sirds uz sirdi. Jo tās Zemes vienīgās zāles.....