Formula 1

No dabas cilvēks ir tīrs, pareizs un Tēvam līdzīgs pēc gara un izskata. Tas nozīmē, ka Dieva energoinformatīvā struktūra, viņa metafiziskais izskats, ir identisks sākotnēji tīra cilvēka metafiziskajam izskatam.

Teiciens skan: Svētā Trīsvienība = veselums;
Cilvēks + dabas pareizība iekšienē = Dievs;
Dievs + cilvēks = dabas pareizība (tas nozīmē: pareizības princips cilvēkā rada veselību, realizē dzīvo Dievu);
Daba + Dievs = cilvēks (pareizības princips, unikāls kosmosa uzbūves modelis) plus skaistākais cilvēkā (individuālais talants un ētikas kodekss) veido veselību (dzīvs, staigājošs, dažreiz arī lidojošs cilvēks,- tātad tāds, kurš nepazīst slimību).

Šis izklāsts speciāli uzrakstīts formulas veidā, kurā mainot vietām saskaitāmos vai summu, sanāk viens un tas pats - Veselība.

Kādēļ skaisto un netveramo vajadzēja novest līdz matemātiskas formulas līmenim? Tas tā ir tamdēļ, lai varētu uzskatāmi ilustrēt, ka daba nepazīst jēdzienu "slimība", tajā viss ir vienots. Tātad soda nav! Atsevišķa, no cilvēka atrauta Dieva nav! Ir vesels vienots - gan cilvēks, gan Dievs - vienā personā, ja dara skaisto sevī. Sentencē Svētā Trīsvienība vārds "svētais" apzīmē - pareizību, tas ir visskaistākais kas manī ir, kopā saturošā substance. Gatavojot maltīti, mums ir jāpieliek olas, lai ēdiens neizjuktu, turētos kopā un iegūtu formu. Šo lomu pilda svētums (bez jebkādas piesaistes reliģiskā vārda "svētums" traktējumam).

Virzība uz dalīšanos = slimības rašanās

Virzība uz pareizo = veselības atjaunošanās

Tā kā daba nepazīst slimību nevienā veidā, tā ir kā fantastiski būvēta māja, kas pati sevi atjauno, jo tajā ielikti radoši esības principi. Un šāda struktūrā nevar rasties kļūda, bet šīs mājas iedzīvotājiem visums ir piešķīris brīvību – brīvu gribu. Tātad māja var pastāvēt tikai tādā gadījumā, ja visi tās iedzīvotāji tiecas pēc laimes. Piespiedu kārtā uzspiest veselību nedrīkst. Brīvība ir radošā likuma esība. Visi mājas iedzīvotāji atrodas veselībā līdz brīdim, kamēr vienam no viņiem sagribas izmēģināt sajūtu: "Rīkošos pretēji iekšējai balsij". Tādā gadījumā tiek pārkāpta pirmatnējās pareizības formula, kuru mēs  augstāk smalki iztirzājām. Ja līdz šim katrs mājas iedzīvotājs bija radoša personība un gribēja darīt vienu - dzīvot skaistā mājā, tad no šī brīža viens mājas iedzīvotājs vēas dzīvot nesakārtotu dzīvi, bet šajā pašā mājā. Mājas likumi ir salikti tā, ka aizliegt kādam brīvību nedrīkst, un arī apvainoties nedrīkst. Drīkst mīlēt un rūpēties par otru. Vadoties no šīs vērtības, visi mājas iedzīvotāji vienoti palīdz viens otram, dažreiz pat ar savas dzīvības cenu. Redzot viena iedzīvotāja nepareizu rīcību, visi iedzīvotāji metas viņu glābt un uzņemties daļu viņa pienākumu, jo tā ir viņu brīva izvēle. Viņi joprojām vēlas dzīvot laimē, bet šajā brīdī sākas dalīšanās: cilvēks vairāk nav Dievs, tagad viņš ir tikai pelēcītis, cilvēciņš. Viņam pašam jāizdzīvo, jācīnās par dienišķo maizīti un jāslimo ar slimībām līdz brīdim, kad viņš savu brīvo gribu atkal realizēs harmonijas virzienā. Iejaukties nedrīkst. Viņam caur ķermeni jāsajūt savas rīcības pareizība, vai gluži pretēji - greizība, tādēļ jau viņam ķermenis dots. Kamēr viņš dzīvoja veselības mājā, viņam ķermenis bija 100% vesels kā viss dabā, tādēļ viņš to pat nejuta, - varēja lidot, cik tīk, bet kad pateica: "Es pats esmu stiprs!", citiem vārdiem, sāka šaubīties, viņš pirmo reizi sajuta ķermeni. Izrādījās, ka iet var, bet lidot - vairs ne. Un vēl - cilvēciņš sajuta, ka ķermenis noveco un ir mirstīgs. Cilvēciņa, pelēcīša, dzīvē parādījās viņam agrāk nepazīstams faktors - laiks. Un viņš nobijās, izmisīgi sapņojot par mājām, lidojot vairs tikai miegā; viņš izmisis klīda ap zemi, meklējot vietu, kur sasildīties, citu cilvēciņu blakus, lai tuvības mirkļos kaut drusciņ pietuvotos sajūtai - mīlestība. Nekad nebija vientuļi, augstumu tas nepazina un, gluži kā Buda, nekad nebija redzējis ciešanas vai kroplumu. Lai glābtos no neprieka, cilvēciņš sāka ēst, jo ēdiens taču viņam deva siltumu. Arī ēdienu viņš redzējis nebija, jo spēks bija vienmēr; lai remdētu ilgas - sāka dzert un apreibināties, jo tā varēja aizmirsties. Dažreiz viņš pat dusmojās uz debesīm, it kā tās viņu būtu izmetušas uz netaisnības pilnās zemes. Jo vairāk dusmojās, jo tālāk attālinājās no savām īstajām mājām. Vārdu savienojums ”īstā bagātība” viņam tagad sāka pārvērsties par mantu daudzumu, ar kurām apkraujot sevi, viņš kompensēja nabadzības sajūtu sapņos un mīlestības uzplaiksnījumā. Kad redzēja cilvēciņš atveroties puķi no rīta, viņš atcerējās, ka mājās - tālu, tālu augšā - mantu nebija vispār. Neviens no tur dzīvojošajiem nepazina vārdu "piederēt". Veselībā dzīvojošie pazina jēdzienus "talants", "radoši realizēta griba" un "vēlme pēc skaistuma". Kad pelēcītis atcerējās šo sajūtu, viņam gribējās nogalināt katru, kurš šo skaistumu sevī nes, jo tas viņam lika justies nelāgi. Ne jau tādēļ, ka viņš bija slikts, bet tikai, lai slēptos no sevis. Cilvēciņš izdomāja ietekmi un varu. Tagad viņš varēja kaut druscīt pagaršot stāvokli "valdnieks". Ak... reiz, kad vēl bija Dievs, visu varens un visu zinošs, viņš noteica, kā būt, ar vēzienu vieglu. Veselības mājā katram bija atbildības lauki, bet te... te bija citi cilvēciņi, kuri no bailēm teica: "Re, kur priekšnieks!" Un pelēcītis uz mirkli jutās labāk. Nē! Viņš jūtās vēl niecīgāk! Viņš sāka neieredzēt sevi par to, ka tā dzīvo un iepazinās ar dziļu slimību. Viņš juta vakaru tuvojamies.

Palika grūti rakstīt... aukstas rokas... negribas tālāk, es negribu! Skatiens apkārt tver kādu, kam paprasīt palīdzību. Es zinu - mājās visi viens otram palīdz, viņi visu laiku lūdz par tiem, kuri nomaldījās. Negribu aukstas rokas, negribu par to rakstīt! Ar talantu jāapdāvina nevis jāpeļ. Kādēļ es to daru? Man trūkst elpas... rindiņas atkāpjas, tās paliek blāvas, līdz izplūst acu kaktiņos... laiks apstājas un iezogas klusums.

Es laikam nokritu pašā apakšā, rēgi vien. Gribas ievilkt gaisu.

Caur dzīpariņiem zeltainiem atskanēja troksnis. Durvīs neredzot iespurdza viņa. Logi un aizkari pamodās, pumpuri izsprāga pavasara saulei pretī, gluži kā viņas krūšu gali skatījās man tieši sejā. Viņa steidzās kā putns, viss tai dodas viegli! Mani raksti tai neinteresē.

"Labāk iesim pastaigāt," viņa teica, "vai saldējumu, ne tik daudz ēdīsim, cik pilināsim uz biksēm un tad tīrīsim nost, rūpējoties un aiztiekot vienam otru. Skriesim meklēt peļķi, kurā mazgāt pleķus!" Un skrienot, nu jau kails, cilvēciņš sajuta - viņš atkaļ lido, smaržo, redz, ko nebija sajutis tik ilgi. Viņš pēkšņi nejuta ķermeni, arī nogurumu bija laupījis reibums, ieelpojot tik svaigu gaisu. Mirklī viss izskatījās tik pazīstams, - cilvēki apkārt smaidīja, viens otram palīdzēja, talantu nevis cildināja, bet radīja un dāvāja to.

"Cik skaisti cilvēki," teica Dievs. Šos vārdus teica cilvēks, kurš sekundi iepriekš vēl bija pelēcītis, bet nu jau peldējās brīvībā. Viņš atdāvāja visu, ko bija sarausis, viņš juta, ka nu jau tūlīt, tūlīt atbrīvosies no gravitācijas un viņi abi pacelsies augšup. Skūpsti un glāsti it kā palīdzēja vibrēt. Kad viņš pieskārās viņai, viņš pieskārās sev, un te pēkšņi, tādai kā dzirkstelei lēcot, viņam pamodās roka viena, - tā, ar kuru viņš deva. Katra šūniņa tajā mirdzēja, vējš, kurš joņoja pretī, izskrēja cauri un, pretestību nesastapis, aiztraucās tālāk. Pa vienai lapiņai, viena otrai ausīs čukstot, burvestības šūnas kā vizulīši sāka mainīties. Tās atcerējās mājas. Izjūtas pieauga, viņš vairs nevarēja apturēt šo drebēšanu, viņa vairs nevarēja noslēpt sajūsmu. Vējš paslēpa skaņas sevī, un mirklī apskrēja visai pasaule ziņa - viņš ir atgriezies!

Vai viņš ienāca pa vārtiem, vai no ribas veidoja sev mīļoto? Viņa bija iekšienē un tie elpoja vienu.

Rakstnieks piecēlās un atrāva logu. Rokas un pirksti bija karsti. Viņš pastūma mākoni:

"Paldies, ka esi ar mani."

"Vienmēr, kad tu raksti," atbildēja kalni.

"Bet rītdien?"

"Tikai tu pats. Es par tevi lūgšu."

"Un viņa? Vai viņa būs man līdzās?"

"Esi godīgs, dari ko mīli, nemelo sev. Nes, ko tev devu, tad ceļš pats tevi aizvedīs pie viņas. Tu taču izvēlējies būt tur, es nedrīkstu tev aizliegt. Vai nav dīvaini, ka saku „es nedrīkstu tev aizliegt”, bet kad mīli, tu kļūsti kā es."

Dziedāt var vienreiz un mīlēt tāpat. Atkārtot var tikai melus.

Sākums. Nulles cikls. Notikšķēja pulkstenis pēdējo reizi. Tūlīt laiks pazudīs atkal, nu jau uz mūžu. Cilvēciņš paņēma ceļa somā pats sevi, prasmi mīlēt un gramu sirds. Jau tas vien as bija daudz. Viņš devās mājup. Pret vakaru viņš būs jau tur.

Rīts debesīs. „Veselumā, tātad mājās”